Umetot aci GPS, es biju pārsteigts: tālākais ceļš bija taisns kā vācu autobānis. Ienāca prātā, ka priekšā mūs gaida kas interesants. Kalnainajā Islandē, kur ceļi ir nosēti ar cilpām un līkumiem, bet vietām pārvēršas gandrīz vai par serpentīniem, redzēt kartē ideāli taisnu līniju bija nedaudz dīvaini.
Izrādījās, ka mūsu ceļš veda cauri milzīgam līdzenumam ledāja priekšā. Kaut kur tālumā spīdēja kaut kas nesaprotams, kas atgādināja ezeru, un tas bija diezgan pārsteidzoši un biedējoši – vai tiešām ceļš iet cauri ūdenstilpei, un mūs gaida kaut kas vēl sarežģītāks par to upi, kas bija iepriekš?
Taču nekad nevajag zīlēt un mēģināt paredzēt nākotnes problēmas – dzīve pati visu parādīs un izstāstīs, un viss kļūs kristālskaidrs un vienkāršs.
Lūk arī atminējums: tas, kas mums likās ezers, patiesībā ir slapji dubļi, kas tādi kļuvuši no ledāja plūstošo tērcīšu dēļ. Izskatās šis milzīgais, mirdzošais līdzenums ar sniega cepuri pie apvāršņa vienkārši satriecoši, rets gadījums, kad mani tā pa īstam, līdz pašiem sirds dziļumiem aizkustināja. Braukt pa to bija viegli, bet mēs to darījām nesteidzoties: pārāk jau nu smuki, gribas pabaudīt ilgāk.
Tuvumā arī baigā smukulīte
Bet nedaudz tālāk – kalns
Lauks ar vulkāniskajiem pelniem vai kaut ko tamlīdzīgu
Pie kalna (apmēram 700m augsta, starp citu) mēs uztaisījām paēst, un maucām tālāk uz kempingu. Andrejs uz vakarpusi bija kaut kā saguris, un uz ārējiem kairinātājiem reaģēja gausi, neskatoties uz to, ka to netrūka. Pirmkārt, mēs vietām braucām pa cietu vulkānisko iezi, it kā pa mūsu malām tik pazīstamo bedraino un saplaisājušo asfaltu.
Otrkārt, turpat atradās dīvainas trīsstūrveida uzpariktes, kas pie tuvākas apskates izrādījās Eiropas Kosmosa aģentūras ražojums.
Uzraksts vēsta: “Nelauzt, radara atstarošanas punkts, Eiropas Kosmosa aģentūra”
Beigās tikām līdz gājēju tiltam
Kamēr kustējāmies uz priekšu, redzējām dīvainu onkuli džipā, kurš braukāja turp un atpakaļ, ik pa laikam izkāpa ārā, gāja laukā un sēdēja tur. Es izvirzīju hipotēzi, ka viņš meditē, meklē, kur te atrodas spēka vieta, no kuras plūst enerģija, lai varētu nomest mirstīgo čaulu un doties uz nākamo eksistences līmeni. Šķiet tomēr, ka viņš nebija vis sūfijs, bet gan zinātnieks, jo augstākās sfērās tā arī neaizgāja, toties pateica mums priekšā, ka kempings ir uzreiz aiz tilta. Tilts jau, protams, ir kruti, kājas sausas, taču uzstiept tur augšā piekrautu velosipēdu ir gandrīz tikpat grūti, kā šķērsot upi brienot.
Un te nu ir arī kempings ar nosaukumu Hvanggil. Elektrība no saules baterijas, taču 220 volti ir, naudu gan paņēma par diviem devaisiem (trīs vietā), nevis par vienu kā Landmannalaugarā. Šis kempings bija mazāks un mājīgāks, bet sagaidīja mūs kaut kā ne pārāk viesmīlīgi (skatīt iepriekšējo teikumu, un vispār uzraudzes kopējo noskaņojumu), turklāt bija auksti. Piedevām vēl atgadījās kārtējā lokālā kataklizma – atteicās darboties gāzes deglis, un mums nācās to lūgt brāļiem tūristiem. Lūk arī labums no nakšņošanas civilizācijā, tas neskaitot visuresošo gāzes dušu par 500 kronām, proti, nedaudz virs diviem latiem par 5 minūtēm. Uzraudze, starp citu, paziņoja, ka riteņbraucēji te iegriežas tikai reizi vai divas nedēļā, atšķirībā no trekkeriem, kuru te mudžēt mudž, jo cauri kempingam taču iet slavenais ceļš no varjagiem uz grieķiem Laugavegur, ko es jau ne reizi vien esmu pieminējis.
Šī ir megakorporācija, kas savās rokās tur Islandes kempingu tirgu - FERÐAFÉLAG ÍSLANDS
Kamēr mēs domājām, kā lai veiklāk uzsliet telti starp akmeņu žogiem tā, lai izvairītos no vēja, kempinga uzraugi sev uzrīkoja bārbekjū. Tā kā pēdējo nedēļu biju rīstījies ar ūdenī vārītu putru un līdz kaklam apnikušiem zivju konserviem, kārdinājums viņus visus nogalināt un aplaupīt, lai normāli paēstu, bija ļoti liels. Par laimi, morāles un tikumības imperatīvi ņēma virsroku, un noziedzīgā plāna īstenošanas vietā es sačomojos ar kādu kājāmgājēju francūzieti. Tiesa gan, sev par kaunu, komunicēju angliski. Toties viņa pastāstīja par kaut kādu tradicionālu novēlējumu, kaut ko līdzīgu “Ceļavēju”. Kā tas skan oriģinālā, gan neizdevās iegaumēt, bet tik un tā patīkami atcerēties. Kultūra ir visur, pat kalnos!
Šī diena bija tikpat apgarojoša un pārsteidzoša kā iepriekšējā. Noguruši gan bijām jau pilnīgi līdz nāvei, taču cerība uz labāku nākotni joprojām dzīvoja – ja kāds no lasītājiem tomēr skatījās uz GPS trekiem vai vismaz lasīja par to, kā mums iepriekšējā daļā beidzās papīra karte, tad jau saprata, ka mūsu ceļš tagad ved uz rietumiem. Un tas nozīmē, ka mēs beidzot sākām virzīties atpakaļvirzienā, un puse ceļa ir palikusi aiz muguras.